1. Es nebiju tik muļķīgs, lai pirms pievienošanās armijai vai pēc virsnieka statusa iegūšanas pastāstītu armijas vadībai, ka cenšos veikt džihādu Čečenijā, Bosnijā vai citās islāma valstīs, taču šī pārliecība manī palika un nevienam to neatklāju, lai mani neapsūdzētu ekstrēmismā.
2. Grāmatas par islāma iekarojumiem, ko es uzrakstīju pirms revolūcijas, armijai nebija zināmas, un to rakstīšana un publicēšana notika slepenībā, un es savās grāmatās nepieminēju, ka esmu virsnieks. Es arī saīsināju savu vārdu no Tamer Mohamed Samir Mohamed Badr uz Tamer Badr tikai tāpēc, lai viņi nevarētu ar mani sazināties.
3. Iespējams, ka izlūkdienests mani iekļāva melnajā sarakstā, jo es mēdzu lūgt obligātās lūgšanas mošejā vai arī tāpēc, ka mēs ar sievu atteicāmies ļaut viņai novilkt hidžabu, lai mēs varētu ceļot kā militārais atašejs. Tāpēc es gaidīju, ka armija mani neliks mierā, kamēr nesasniegšu brigādes ģenerāļa pakāpi. Man bija paredzēta priekšlaicīga atlaišana no armijas, kad sasniegšu kapteiņa pakāpi, neatkarīgi no tā, vai es to lūdzu vai nē.
4. Kad es iestājos armijā, es to darīju jaunībā, un man bija mērķis – kļūt par mocekļa nāvi karā, kas, manuprāt, bija ciešs starp mums un cionistu vienību. Tāpēc es izvēlējos būt kājniekos, lai būtu šī kara priekšgalā. Kad es paliku armijā un redzēju stāvokli, ko bijām sasnieguši, es šim mērķim pievienoju vēl vienu – sasniegt pakāpi, kas ļautu man mainīt pašreizējo situāciju, ja es nesasniegtu mocekļa nāvi karā.
5. 25. janvāra revolūcijas laikā man bija cerība uz pārmaiņām, taču tā ātri vien izgaisa. Tāpēc es vienmēr slepeni piedalījos miljonu cilvēku gājienos. Dievs vien zina, vai mani kāds novēroja vai nē, līdz brīdim, kad paziņoju par savu pievienošanos revolūcijai Muhameda Mahmuda notikumu laikā. Tad es kļuvu kā atvērta grāmata izlūkdienestiem, un viņi zināja par mani visu no bērnības līdz pat mūsdienām.
6. Pēc 30. jūnija man nebija ne mazāko šaubu, ka nevarēšu turpināt dienestu armijā, tāpēc es pieprasīju priekšlaicīgu pensionēšanos. Neskatoties uz manu mīlestību pret armiju, es šādos apstākļos nevarēju turpināt.
7. Daži cilvēki bieži jautā: "Vai armijā ir tādi virsnieki kā es?" Es viņiem saku: "Es pazīstu daudzus virsniekus, kuri ir daudz labāki par mani, kuri ir labi audzināti un reliģiozi apņēmušies. Daži no viņiem ir tikuši kārdināti un mainījušies, bet citi paliek nelokāmi savos principos. Protams, tie, kas paliek nelokāmi savos principos, to nespēj izteikt iepriekš minēto iemeslu dēļ."
8. Kad kāds man jautā, vai es nožēloju, ka jau no paša sākuma iestājos Militārajā koledžā, es atbildu, ka nenožēloju. Armijā es iemācījos lietas, ko nekur citur nebūtu iemācījies.
9. Kad kāds man jautā, vai es nožēloju lūgumu pamest armiju, es viņam saku, ka nenožēloju. Es pievienojos armijai konkrēta mērķa dēļ. Ja šis mērķis tiek izmantots personīgam labumam vai citiem mērķiem, tad man nav nepieciešams turpināt dienēt armijā.
10. Galu galā es neienīstu armiju, bet es ienīstu tās izmantošanu un izmantošanu personīgām interesēm un mērķiem.