Es redzēju sevi sludinām reliģisku sprediķi ļaudīm un stāstīju viņiem, ka pravietis (lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru) mēdza teikt: "Es esmu ceļš pie Dieva, tāpēc ikvienam, kas vēlas sasniegt Dievu, jāseko manam ceļam," atsaucoties uz pravieša (lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru) sunnas ievērošanu un viņa padomu musulmaņiem sekot viņa sunnai. Tajā laikā es laidos lejup pa slidkalniņu no augšas uz leju, it kā šis slidkalniņš būtu pasaulīgā dzīve un pravieša (lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru) sunna. Man ienāca prātā, ka pasaulīgā dzīve nav nekas cits kā īsa un ātra dzīve, tāpat kā mana krišana pa šo slidkalniņu ar tādu pašu ātrumu.
Es baidījos novirzīties pa kreisi un pa labi, slīdot lejā pa šo slidkalniņu, bet es devos taisni lejā.
Pēc tam, kad es nokāpu un nostājos uz zemes, es jutu, ka mana dzīve ir beigusies, un es gaidu, kad varēšu doties uz citu dzīvi. Tad man parādījās viens no eņģeļiem un norādīja, lai sekoju viņam, kad viņš pametīs vietu, kur es stāvēju, uz citu vietu pa durvīm, pa kurām es iziešu uz citu dzīvi. Karalis izgāja pa durvīm, kas bija atvērtas manā priekšā, un, kad es sāku iet ārā aiz karaļa, es pamanīju, ka man blakus ir liels maiss, pilns ar sarkanām vīnogām, un man ienāca prātā, ka tas ir mans, bet es to atstāju uz zemes un sāku iet ārā pa durvīm aiz karaļa, bet vīzija beidzās, pirms es izgāju pa durvīm.