Es pastāstīšu par dažām savām atmiņām no pamatskolas un vidusskolas laikiem.
Tev vajadzētu ņemt vērā manu toreizējo vecumu, jo tu redzēsi dažas neapdomīgas darbības, ko es tajā laikā izdarīju.
Mana mīlestība pret lasīšanu aizsākās pamatskolā, apmēram 13 gadu vecumā, kad katru dienu lasīju laikrakstu Al-Ahram, ko mums katru dienu pirka tēvs. Mana mīlestība pret lasīšanu attīstījās, kad krāju savu kabatas naudu un pirku grāmatas grāmatnīcās vai Kairas Starptautiskajā grāmatu gadatirgū, kuru apmeklēju katru gadu. Mani lasījumi aptvēra dažādas jomas: reliģisko, politisko, vēsturisko, ģeogrāfisko, zinātnisko un citas, un tas man vēlāk, kad izaugu, palīdzēja rakstīt grāmatas.
Manas zināšanas par džihādu aizsākās ar lasīšanu, īpaši ar manām arābu un afgāņu mudžahedīnu sekošanām Afganistānā. Viņi mani iespaidoja, lai gan viņu bija mazāk un mazāka vara. Kā viņi varēja stāties pretī tā laika lielvarām un nodarīt lielus zaudējumus krieviem? Jau tajā jaunībā es cerēju būt kopā ar viņiem un sapņoju par džihādu kopā ar viņiem, kad izaugšu. Tomēr šī okupācija beidzās 1989. gadā, pēc tam, kad biju pabeidzis pamatskolu, kad man bija apmēram piecpadsmit gadu. Pēc tam es jutos vīlies mudžahedīnu iekšējās cīņas dēļ. Toreiz es negribēju būt kopā ar viņiem, jo uzskatīju cīņu viņu starpā par neko citu kā pārbaudījumu, no kura mums vajadzētu izvairīties.
Es pabeidzu pamatskolu, un mana apņemšanās lūgšanai un domāšanai par Dievu un to, kā atbalstīt Viņa reliģiju, pieauga. Starpbrīžos skolā es regulāri draudzes lokā skaitīju pusdienas lūgšanu skolas mošejā un pēc lūgšanas klausījos reliģiskās stundas.
Par savu kabatas naudu es pirku laikrakstu Al-Muslimun, Saūda Arābijā izdotu iknedēļas laikrakstu. Tajā tika atspoguļoti musulmaņu apstākļi visā pasaulē. No šī laikraksta es uzzināju par musulmaņu apstākļiem Filipīnās, Kašmirā, Austrumturkestānā Ķīnā, Padomju Savienības islāma republikās, Čečenijā un Bosnijā un Hercegovinā. Es pat rakstīju laikrakstam, jautājot, kā es varētu doties uz Bosniju un Hercegovinu, lai tur veiktu džihādu, bet nesaņēmu atbildi. Tajā laikā es arī zvanīju Pakistānas vēstniecībai, lai lūgtu atļauju man doties uz Kašmiru, lai veiktu džihādu pret Indijas okupāciju, bet mani pārsteidza kāds ēģiptiešu darbinieks, kurš man teica, ka viņiem nav tā, ko es lūdzu. Es arī domāju par ceļojumu uz Čečeniju.

Bosnijas karš, kas sākās 1992. gada martā, bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Es jutu, ka neko nevaru darīt, lai palīdzētu šiem musulmaņiem. Man bija skumji, lasot par masu slaktiņiem, musulmaņu sieviešu izvarošanām un citām traģēdijām. Es kļuvu vēl skumjāks un neapmierinātāks, kad nesaņēmu gaidīto atbildi no musulmaņu valdībām un tautām, lai apturētu šo traģēdiju. Es mēdzu krāt savu kabatas naudu un ziedot to Islāma palīdzības komitejai. Pēc skolas es mēdzu doties uz Dar Al-Hikma, lai ziedotu Bosnijas musulmaņiem, bet, neskatoties uz to, es jutu, ka esmu viņiem pietrūkst.
Es plānoju ceļot uz Asuānu, tad uz Sudānu un tad uz Bosniju. Tobrīd mans prāts neaptvēra, ka mani varētu viegli arestēt, jo nebiju plānojis šo piedzīvojumu kopā ar nevienu citu. Tā bija individuāla rīcība, jo nezināju nevienu grupu vai organizāciju Ēģiptē, kas sūtītu mudžahedīnus uz Bosniju. Tāpēc mans lēmums bija spontāns un nepārdomāts mana jaunā vecuma dēļ, jo tobrīd man nebija vairāk par deviņpadsmit gadiem, un man pat nebija pases, ar ko ceļot.
Pēc šī lēmuma es uzrakstīju vēstuli savai ģimenei un atstāju to uz sava rakstāmgalda. Paņēmu savu drēbju somu un, nevienam no ģimenes nezinot, izgāju no mājas. Devos uz dzelzceļa staciju un rezervēju otrās klases biļeti uz Asuānu. Tā bija pirmā reize, kad braucu ar vilcienu. Iekāpjot vilcienā, mani pārsteidza lielā drūzmēšanās, un man nebija vietas, kur iekāpt. Es pamanīju, ka daži pasažieri sēž bagāžas novietošanai paredzētajā vietā uz pasažieru sēdekļiem, tāpēc uzkāpu uz sēdekļiem un apsēdos kopā ar viņiem. Pēc vairākām stundām ilgām mokām un pēc tam, kad mana biļete tika vairākkārt pārbaudīta, viens no biļešu kontrolieriem pirms ierašanās Asuānā man teica, ka esmu kopā ar trešās klases pasažieriem un ka man ir sava vieta otrās klases sēdeklī ar gaisa kondicionētāju. Viņš bija pārsteigts, ka esmu trešajā klasē, bet es paliku trešajā klasē līdz ierašanās Asuānā.
Es savu ceļojumu uz Asuānu uzskatīju par sava veida migrāciju pie Allāha un Viņa Vēstneša (lai miers ir ar viņu). Es jutu, ka par šo ceļojumu tieku atalgots, tāpēc nebiju skumjš. Pēc ierašanās Asuānā es rezervēju gultu jauniešu hostelī. Dienu vēlāk es sev teicu, ka man jārunā ar ģimeni, lai nomierinātu viņus par savu veselību. Kad es viņiem piezvanīju, biju pārsteigts, redzot, ka viņi sabrūk un raud par manu šķiršanos. Es sajutu skumjas un jautāju: "Kā es to nodarīju savam tēvam un mātei?" Pēc tam, kad viņi uzstāja zināt manu atrašanās vietu, es viņiem teicu, ka esmu Asuānā, un viņi lūdza mani atgriezties mājās. Es atgriezos pie viņiem un sapratu, ka nevarēšu iesaistīties džihādā, kamēr nebūšu iestājies kādā no militārajām koledžām, lai man būtu iespēja iesaistīties džihādā pret Izraēlu. Es ticēju, ka miers ar Izraēlu nebūs ilgs, bet galu galā man nebija iespējas iesaistīties džihādā.
Šajā dzīves posmā es nekad nebiju domājis par pievienošanos Musulmaņu brālībai, salafistam vai kādai citai grupai. Es domāju tikai par cīņu jebkurā valstī, kur musulmaņi tiek vajāti, un tas arī viss. Es nedomāju par cīņu pret musulmaņiem, kuri cīnās pret citiem musulmaņiem, un mana politikas interpretācija tajā laikā bija tikai šī iemesla dēļ, un līdz šim mana domāšana nav daudz mainījusies.
Protams, pēc iestāšanās armijā viss, ko darīju, tika turēts noslēpumā, un neviens par to nezināja, jo zināju, ka, ja domas, kas rosās manā prātā, kļūs zināmas, mani vai nu izslēgs no armijas, vai arestēs.
Mani pamatskolas un augstskolas gadi bija drūms periods manā dzīvē, jo es uztraucos par daudziem vajātajiem musulmaņiem, un vienīgais, kas man šo dzīves posmu atviegloja, bija vīzijas, kurās es redzēju Pravieti, lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru, un mūsu Skolotāju Jēzu, miers lai ir ar viņu, un dažas citas vīzijas.
Protams, daži cilvēki teiks: “Kas tās par muļķībām tu domāji un darīji?” Bet tā bija daļa no manas dzīves, kad biju jauns, un es par to nekaunos. Ja es varētu atgriezties laikā, es joprojām mēģinātu cīnīties džihādā. Es, iespējams, nebūtu pievienojies armijai un būtu gaidījis, līdz izaugšu, lai varētu ceļot un cīnīties jebkurā valstī, kur tiek vajāti musulmaņi, nevis veltīgi izniekotu savu dzīvi līdz šim brīdim, nepiepildījis savu sapni par cīņu džihādā un mocekļa nāvi.
Un ikviens, kurš komentēs un pateiks, kāpēc tu nebrauc ceļot un cīnīties, nevis dod mums naudu, es viņam teikšu, lai atsūta man biļeti un atvieglo man ceļošanu, piemēram, uz Birmu, lai es varētu tur cīnīties.