Šodien, atrodoties lidostā, saņēmu Uber pieprasījumu no ārzemnieces, tāpēc devos pie viņas un atklāju, ka viņai ir nedaudz pāri divdesmit. Pēc viņas vārda un slāviskā izskata es gaidīju, ka viņa ir krieviete. Man parasti patīk aprunāties ar ārzemniekiem, kas brauc kopā ar mani, un pajautāt viņiem par viņu tautību. Žēl, ka neesmu jautājis par viņas tautību.
Es biju pārsteigts, kad viņa man pateica, ka ir no Serbijas.
Es vienmēr atceros laiku, kad man bija apmēram 16 gadi, kad serbi veica musulmaņu slaktiņus un tūkstošiem grupveida izvarošanas gadījumu, kuros tika pakļautas musulmaņu sievietes.
Es atcerējos savus mēģinājumus doties uz džihādu Bosnijā un Hercegovinā.
Es visu laiku domāju par to, vai viņas tēvs vai tēvocis piedalījās šajos noziegumos.
Iedomājieties, es veselu stundu sēdēju kopā ar viņu ceļā no lidostas uz Dokki, domājot un atceroties šīs sāpīgās atmiņas.
Visa ceļojuma laikā es pret viņu izturējos ar cieņu un nestāstīju, ko domāju, jo man bija jānošķir savas jūtas no darba, kā arī tāpēc, ka zinu, ka viņa ir dzimusi pēc šiem noziegumiem, tāpēc tajos nebija iesaistīta.
Es pret viņu izturējos labi un iedevu piecas zvaigznes, lai gan visa ceļojuma laikā biju sarūgtināts.