Musulmaņi nemainīja savas sakāves realitāti no tatāru rokām, līdz parādījās kāds, kurš pacēla skaisto saucienu: “Ak, islāms!” Visvarenais Dievs piešķīra Kutuzam, lai Dievs apžēlojas par viņu, šos vārdus, lai apkopotu visu viņa dzīvi un pievērstu viņa taisnīgo karavīru un to, kas viņiem sekoja taisnīgumā, uzmanību vienam karogam, zem kura tauta vienmēr ir stāvējusi, gūstot uzvaru.
Bet lai cik ļoti jebkurš līderis censtos motivēt savu tautu ar kaut ko citu, nevis islāmu, mums nekad neizdosies. Visvarenais Allahs atsakās piešķirt mums uzvaru, ja vien mēs Viņam nepiekāpjamies gan ārēji, gan iekšēji. Mūsu ārējais izskats ir musulmaņu, bet mūsu iekšējais izskats ir musulmaņu. Mūsu politika ir musulmaņu. Mūsu ekonomika ir musulmaņu. Mūsu plašsaziņas līdzekļi ir musulmaņu. Mūsu tiesu vara ir musulmaņu. Mūsu armija ir musulmaņu. Tas ir skaidrs šādi. Bez slēpšanas, izvairīšanās, bailēm vai šausmām. Mums nav nekā, par ko kaunēties.
Vienīgais veids, kā atjaunot nācijas un tās okupētās zemes zaudēto cieņu, ir džihāds, un mums nav cita ceļa. Dieva vēstnesis, lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru, teica patiesību, kad teica: "Ja jūs iesaistāties `inah darījumos, ņemat govju astes, esat apmierināti ar lauksaimniecību un atsakāties no džihāda, Dievs jums uzliks pazemojumu, ko nekas nevarēs novērst, kamēr neatgriezīsities pie savas reliģijas." Dieva vēstnesis, lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru, teica patiesību.

No Tamera Badra grāmatas "Neaizmirstamas valstis"