Itālijas iekarošana

Musulmaņi divreiz iebruka Cēzara pilsētā, un diemžēl islāma avotos ir maz informācijas par šiem un citiem līdzīgiem iebrukumiem. Tas ir tāpēc, ka lielāko daļu šo iebrukumu veica brīvprātīgie mudžahedīni, neatkarīgi no kalifāta varas. Tas musulmaņu vēsturniekiem nav zināms par lielāko daļu šo varonīgo darbu un iekarojumu. Lielākā daļa informācijas par šiem iebrukumiem ir iegūta no Eiropas avotiem.

Šī lielā eposa būtība ir tāda, ka brīvprātīgie mudžahedīni, apspriedušies savā starpā, nolēma iebrukt Romas pilsētā. Viņi iepazīstināja ar šo ideju Sicīlijas valdībai un tās gubernatoram Al-Fadl ibn Dža`far Al-Hamadhani. Viņš savukārt nodeva šo jautājumu tā laika Aghlabid princim Abu al-Abbas Muhammad ibn al-Aghlab. Viņam šī ideja patika, un viņš nodrošināja mudžahedīnus ar lielu daudzumu aprīkojuma, pārtikas un vīru. Jūras kampaņa sākās 231. gadā pēc Kristus / 846. gadā pēc Kristus, virzoties uz Itālijas krastiem, līdz tā sasniedza Teveres upes ieteku, kur šīs upes galā atrodas Roma. Tajā laikā Romas pilsētas mūri neaptvēra visu vecpilsētu. Drīzāk reliģiskais rajons, kurā atradās slavenās Pētera un Pāvila baznīcas, kā arī liela tempļu, svētnīcu un seno kapu grupa, atradās ārpus mūriem. Tas bija atstāts neapsargāts, jo kristieši uzskatīja, ka tā ir svēta vieta, ko aizsargā debesis. Mudžahedīni uzbruka šim apgabalam un sagrāba visus tā dārgumus, kas bija neaprakstāmi. Pēc tam viņi aplenca Cēzaru pilsētu, un pilsēta bija uz krišanas robežas. Pāvests Sergijs bija pārbijies. Romas pāvests toreiz tika brīdināts par plašu uzbrukumu, un viņš nosūtīja trauksmes signālus Eiropas karaļiem un prinčiem. Toreizējais franku imperators Luijs II uzņēmās iniciatīvu un nosūtīja lielu savu karavīru kampaņu, lai glābtu Romu un tās baznīcas. Sakarā ar domstarpībām, kas radās starp pašiem musulmaņu kampaņas vadītājiem, musulmaņi pārtrauca aplenkumu un atgriezās Sicīlijā, apkrauti ar laupījumu un gūstekņiem.

Šis musulmaņu mudžahedīnu drosmīgais mēģinājums atklāja Romas pilsētas, kas savulaik bija senās pasaules galvaspilsēta un globālās kristietības centrs, aizsardzības vājumu un trauslumu. Musulmaņi nolēma mēģināt vēlreiz, līdz radīsies iespēja. Tas notika 870. gadā pēc Kristus, ar spēcīgu tā laika aglabīdu prinča Muhameda ibn Ahmada ibn al-Aglaba atbalstu. Šim princim gadu iepriekš, 869. gadā pēc Kristus, bija izdevies iekarot Maltas salu. Viņa ambīcijas pieauga, lai sasniegtu Romas iekarošanas godu. Patiešām, mudžahedīnu flotes tikās ar aglabīdu flotēm, un tās devās pa to pašu maršrutu kā iepriekšējā kampaņā, līdz sasniedza Teveres upes ieteku. Toreizējais Romas pāvests Leons IV, mācījies no iepriekšējā iebrukuma, steidzās un lūdza Dženovas un Neapoles flotēm atvairīt musulmaņu jūras kampaņu pret Romu. Netālu no Ostijas ostas ūdeņiem starp abām pusēm izcēlās milzīga jūras kauja, kurā musulmaņi gandrīz sagrāva kristiešu flotes. Ja Ostiju nebūtu skāra spēcīga jūras vētra, kaujas būtu apstājušās.

Šī spēcīgā vētra neatturēja musulmaņus, un, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem vētras rezultātā, viņi uzstāja turpināt iebrukumu un ar vislielāko spēku aplenca pilsētu, līdz tā bija uz krišanas robežas. Tas pamudināja pāvestu Jāni VIII, kurš nomainīja Leonu IV, kurš nomira no bēdām par kristietībai nodarītajām nelaimēm, pakļauties musulmaņu nosacījumiem un maksāt viņiem ikgadēju nodevu divdesmit piecu tūkstošu sudraba mitkalu apmērā. Tam bija smaga ietekme uz kristīgajām valstīm kopumā un jo īpaši uz Eiropu, jo kā gan pāvests varēja maksāt nodevas musulmaņiem? Taču šī ir neapšaubāma vēsturiska patiesība. To ir redzējuši un pierakstījuši ienaidnieki savās grāmatās, pat ja tas viņus apkauno un apbēdina. Tā ir arī viena no pagātnes lepnuma, cieņas un varonības ainām, par kuru musulmaņiem tagad ir jāmācās un jāgūst labums.

Kāpēc mēs bijām lieliski
Tamera Badra grāmata (Neaizmirstamas valstis)