Es redzēju, ka atrodos vienā no Amerikas pilsētām netālu no milzīgā Jolstonas vulkāna izvirduma vietas pirms tā izvirduma, un tas bija agrās rīta stundās pēc rītausmas un pirms saullēkta, un cilvēki gulēja. Milzīgais Jolstonas vulkāns izvirda, un man priekšā pacēlās vairāki vizuāli kadri no vulkāna izvirduma brīža. Izvirduma ainas bija ļoti biedējošas un tās nevar aprakstīt, bet es redzēju uguns stabu, kas pacēlās no zemes debesīs ļoti tālu. Es neredzēju tā galu, un dūmi, kas minēti Surat Ad-Dukhan, sāka izplatīties. Es stāvēju uz ēkas jumta, kurā dzīvoju, un saucu azanu citā laikā, nevis azana laikā agrās rīta stundās, lai cilvēki pamostos un steigtos pamest pilsētu, pirms dūmi viņus sasniedz, bet mana balss bija klusa, tāpēc mana balss nesasniedza cilvēkus, un es dzirdēju neliela skaita to balsi, kas sauca azanu tāpat kā es, lai cilvēki pamostos. Tad kāds cilvēks pienāca man aiz muguras un teica: “Nav laika, un cilvēki nepamodīsies, tāpēc iesim prom, pirms dūmi mūs sasniedz.”
Daži no tiem, kas bija kopā ar mani ēkā, sāka gatavoties aiziešanai. Es iegāju vannas istabā, lai nokārtotos un nomazgātos. Iznākot no vannas istabas, es sev pajautāju, vai esmu nomazgājies vai nē. Es paskatījos uz savām kājām un sajutu, ka tās ir slapjas no ūdens. Es biju pārliecināts, ka esmu pabeidzis nomazgāšanos, gatavojoties ceļojumam. Es devos uz automašīnu, kas bija pilna ar cilvēkiem. Tur bija vēl viena automašīna, pilna ar cilvēkiem, un viņi gaidīja, kad es aizbraukšu, pirms dūmi mūs sasniegs. Man bija žēl, ka bija tikai divas automašīnas, kas bija gatavas doties ceļā un pilnas ar cilvēkiem, kamēr pārējie cilvēki gulēja, jo es gaidīju, ka automašīnas un cilvēki drūzmēsies uz ceļiem, lai izvairītos no dūmiem.