Aišas kundzes hadīts – lai Dievs ar viņu ir apmierināts –, kad viņa teica: Es dzirdēju Dieva vēstnesi – lai Dievs viņu svētī un piešķir viņam mieru – sakām: ((Augšāmcelšanās dienā cilvēki pulcēsies basām kājām, kaili un neapgraizīti)) Es teicu: Ak, Dieva vēstnesi, vai vīrieši un sievietes skatīsies viens uz otru? Viņš teica: ((Ak, Aiša, lieta ir nopietnāka nekā tas, kas viņus uztrauc)), un citā stāstījumā: ((Lieta ir nopietnāka nekā tas, ka viņi skatās viens uz otru)), vienojās.

Es atcerējos šo hadītu sapnī, kurā redzēju sapulcēšanos Augšāmcelšanās dienā.

Es patiesībā biju vīzijā, staigājot starp miljoniem kailu cilvēku, vīriešu un sieviešu, cik vien tālu varēja redzēt, ainā, ko es nevaru aprakstīt, bet ko es varu aprakstīt, ir tas, ka atmosfēra bija karsta, un virs mums bija kaut kas tāds, kas, cik vien tālu varēja redzēt, izskatījās pēc mūsu saules, un visi centās izvairīties no tā karstuma, un nevienam no vīriešiem nerūpēja apkārt esošās kailās sievietes apkārtējās ainas šausmu intensitātes dēļ, un visi gāja vienā virzienā uz kaut ko, kas izskatījās pēc izrādes Visvarenā Dieva priekšā.

Blakus šim laukumam bija vēl viens laukums, kura virsotnē atradās kaut kas līdzīgs kalnam. Cilvēki pa to gāja vienā virzienā, bet tos, kas pa to gāja, klāja kaut kas līdzīgs mākonim, kas viņus noēnoja un pasargāja no karstuma.
Neviens, kas atrodas apakšējā pagalmā, nevar uzkāpt augšējā pagalmā, jo uzkāpšanai tajā ir nepieciešamas slēptas spējas, un neviens tur nevar uzkāpt. Tāpēc tajā laikā es vēlējos pāriet uz augšējo pagalmu, un tad es atklāju slēptas spējas, kas mani paceļ uz augšējo pagalmu. Tomēr es atrados tā malās, dažreiz karstumā, dažreiz ēnā, un cilvēki gāja man blakus. Es vēlējos staigāt starp viņiem, līdz pilnībā nonāku ēnā, un tad vīzija beidzās.

Vīzija beidzās, un es nožēloju, ka nebiju ienācis to vidū, kurus Dievs pilnībā pasargā.

“Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš man bija šī vīzija, un es to joprojām lieliski atceros, un ticiet man, lieta par Augšāmcelšanās dienu un pulcēšanās ainu ir sarežģītāka, nekā jūs varat iedomāties. Es nezinu, vai kāds var redzēt Augšāmcelšanās dienas vīziju savām acīm, vai arī tas ir tikai murgs, bet es lūdzu Allāhu, Visvareno, lai es būtu viens no septiņiem, kurus Allāhs apēnos ar Savu ēnu dienā, kad nebūs citas ēnas kā vien Viņa: taisnīgs imāms, jauns vīrietis, kurš uzaudzis Allāha pielūgsmē, vīrietis, kura sirds ir pieķērusies mošejām, divi vīrieši, kas mīl viens otru Allāha dēļ un satiekas un šķiras šī iemesla dēļ, vīrietis, kuru uzaicina ievērojama un skaista sieviete, bet viņš saka: “Es baidos Allāha,” vīrietis, kurš dod žēlastību un slēpj to, lai viņa kreisā roka nezinātu, ko viņa labā roka tērē, un vīrietis, kurš slepenībā atceras Allāhu un viņa acis ir pārpildītas no asarām.”
Lūdzu, lūdzieties, lai es būtu viens no viņiem.